Par mūsu nespēju brīnītiesPAR MŪSU (NE)SPĒJU BRĪNĪTIES






Starp visām izmaiņām, ko 20. gadsimts ienesis cilvēku dzīvē, mēs tikai pamazām, negribīgi sākam aprast ar domu, ka pasaule mums visapkārt ir daudz, daudz sarežģītāka, nekā to esam domājuši līdz šim. Cilvēce ar zinātnes palīdzību izmisīgi cenšas pietuvoties aizvien jauniem noslēpumiem, tomēr pasaule nepārtraukti izspēlē kādu joku un parādās jaunās, neredzētās un neizprotamās izpausmēs. Negribīgi mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir visā savā pilnībā, daudzveidībā un bagātībā, jo gadu tūkstošu tradīcijas rietumu civilizācijas cilvēku ir mācījušas pasauli redzēt, saskatīt tikai tad, ja tā ir sašķirota un salikta attiecīgos plauktiņos. Gadu tūkstošiem mēs esam vākuši, šķirojuši, sistematizējuši, un tikai tagad sākam apjaust, ka aiz šo nebeidzamo, bieži zirnekļu tīmekļiem pārklāto plauktu rindām mēs vairs nespējam saskatīt to, ko esam pētījuši – pasauli.


Paraugieties mūsu civilizācijas vēsturē, un jūs redzēsiet, ka ceļš uz mūsdienu zināšanām – uz to, ar ko mēs tā lepojamies, ir bijis ārkārtīgi grūts un nelīdzens. Galvenais grūtību radītājs ir bijis pats cilvēks, kas aizvien no jauna ir pieņēmis, ka nu beidzot pasaule ir izzināta, nu viss ir salikts attiecīgajos plauktos, bet viss, kas tajos neiederas, ir izdoma, krāpšana vai maldi. šie nebeidzamie mūsu civilizācijas "zinātniskie maldi" atkārtojas ar nenovēršamu precizitāti, pierādot, cik ļoti maz zinātne spēj mācīties no savām kļūdām, cik slikti tā ir iepazinusi pasauli, ja jau tik viegli pakļaujas kārtējam pašapmānam. Varbūt kāds varētu saskaitīt, cik reizes sava laikmeta "gaišākie prāti" ir nolieguši un izsmējuši lietas, kas vēlāk, pēc to atzīšanas un izpētīšanas, kļuvušas par pamatu kārtējam "apvērsumam" zinātniskājā pasaules ainā. Pamazām mēs iepazīstam pasauli ap mums, izprotam aizvien vairāk tās likumsakarību, taču cik lētticīgi mēs pieņemam, ka kārtējā korekcija kārtējā pasaules modelī nu ir pati pēdējā, pilnīgi nevainojama un precīza.


Ar ko gan mūsdienu zinātne atšķiras no tās, kas bija pirms gadu tūkstoša, gadu simteņa? Tā gājusi plašumā un dziļumā, uzkrātās informācijas apjoms nepārtraukti aug, cilvēka prātam palīgā nāk datori, taču patiesībā šī zinātne no vecās neatšķiras ne ar ko. Zinātne ievēro zinātnes tradīcijas, kuru neatņemama sastāvdaļa ir pasaules sašķelšana atsevišķos modeļos, ko pēc tam var pētīt, analizēt, pakļaut eksperimentiem un galu galā sistematizēt. Zinātne tā arī nav iemācījusies uztvert pasauli kā vienotu veselu. Mums saprotamā pasaule ir diskrēta – no atsevišķiem ķieģelīšiem sastāvoša. Mēs, rietumu civilizācija, kam zinātne lielā mērā aizstājusi reliģiju, esam kļuvuši par šīs sašķeltās pasaules upuriem. Mēs dzīvojam atomos sadalītā pasaulē, un mūsu dzīve ir kļuvusi tikpat saraustīta. Mēs ticam tam, ko saka viena zinātne, ticam tam, ko saka cita zinātne, bet bieži nespējam atrast šajos vārdos nekā kopīga, nekā vienojoša. Mēs esam aizmirsuši, ka visām zinātnēm patiesībā būtu jārunā par vienu un to pašu – vienotu un nedalāmu pasauli, kurā dzīvojam. Tā vietā katra zinātne cenšas pierādīt, ka tieši viņu radītais pasaules modelis ir visprecīzākais, ka pārējie varbūt arī nav nepareizi, bet ir tik nepilnīgi…


Arī garīgajā sfērā valda tāda pati sadrumstalotība, jo civilizācija ir zaudējusi ticību vienas kultūras, vienas tradīcijas, vienas reliģijas patiesībai. Mēs esam atzinuši visu reliģiju vienlīdzību, jo patiesībā jau tās visas tiecas uz vienu un to pašu. Bet kāpēc tad mums ir jātic tieši tā un ne citādi? Varbūt šodien varam pamēģināt vienu reliģiju, rīt – citu, bet parīt – nākamo? Nesanāk, un rezultātā nav vairs ticības nevienai. Rietumu civilizācijai vairs nav reliģijas – Dievs ir miris, vienlaicīgi ir mirusi arī civilizācijas iekšējā harmonija. Katrs cilvēks ir nostādīts izvēles priekšā, viņam atliek visu mūžu izvēlēties, nemaz nezinot, kamdēļ tas viss vajadzīgs, kādiem tad jābūt izvēles kritērijiem. Cilvēkam ir dotas tiesības, taču atņemti viņa pienākumi. Rietumu civilizācijas cilvēki ir apdalīti, piekrāpti. Es esmu piekrāpts, tu esi piekrāpts, mēs visi esam piekrāpti, un pats sāpīgākais ir tas, ka mūs piekrāpusi mūsu pašu civilizācija, kas solīja laimi, brīvību, harmoniju… Kas no tā visa sanācis, mēs pārāk labi zinām.

21. gadsimts nenovēršami būs rietumu civilizācijas grēku izpirkšanas gadsimts. Patiesībā šīs grūstošās civilizācijas vietā nāks cita – tāda, kas spēs cilvēkam atkal atdot viņam atņemtos pienākumus, viņa pašcieņu un lepnumu par to, ka viņš ir cilvēks. Rietumu civilizācija neglābjami iet bojā, un mums visapkārt pamazām dzimst jaunās civilizācijas asni. Es tos jūtu, redzu tepat blakām, un arī jūs ieraudzīsiet, ja vien spēsiet palūkoties uz pasauli citām, daudz redzīgākām acīm. Haosā dzimst jauna kārtība, un, lai to ieraudzītu, cilvēkam vispirms ir atkal jāiemācās brīnīties, jāiemācās ticēt brīnumiem, jo brīnums ir viss tas, kas nav vēl izanalizēts, sašķelts atomos, matemātiski aprēķināts un nevīžīgi atpakaļ salikts, neprasmes un nezināšanas dēļ pazaudējot vissvarīgākās detaļas. Pasaule ir brīnums un arī mēs esam brīnums. Brīnums eksistē tieši tik ilgi, cik ilgi mēs spējam uz to raudzīties bez izanalizēšanas, sadalīšanas, sistematizācijas. Brīnums pieder mums, tas ir mūsos, jo pasaule eksistēs arī tad, kad nebūs mūsu, kad nebūs neviena, kas par to brīnās. Bet mēs, pārstājot brīnīties, iznīcinot sevī spēju brīnīties, saraujam visas saites ar reālo pasauli. Mēs dzīvojam šīs pasaules nepilnīgā atveidojumā, mākslīgi radītā modelī. Patiesībā jau sen visa rietumu civilizācija dzīvo virtuālā realitātē – izdomātā, šķietamā pasaulē. Ticiet man, mēs visi esam nežēlīgi piekrāpti.


Uz ko tad es aicinu, ko piedāvāju? Varbūt atteikties no zinātnes, aizmirst visus tās sasniegumus? Pasarg dies'! Gana ir bijis cilvēces vēsturē dažādu pagātnes noliedzēju, grāmatu dedzinātāju, jaunas pasaules un jaunas kārtības sludinātāju – piemēri nav jāmeklē talā pagātnē. Nē, atpakaļceļa vairs nav, cilvēks ir izdzīts no paradīzes, un tajā atgriezties nepalīdzēs pat laika mašīna, tāpēc mums ir tikai divas iespējas – izveidot sev jaunu paradīzi vai elli zemes virsū. Nekas cilvēcei vairs nespēs atņemt kodolfiziku, relativitātes teoriju, datorus – tas ir tikai ceļa sākums, kur ne viss iet gludi, taču nekas vēl nav zaudēts. Mirst tikai civilizācija – viena no daudzām cilvēces vēsturē, mirst dabīgā vecuma nāvē, lai atdotu savu vietu jaunai – civilizācijai, kas pasauli un sevi tajā skatīs ne tikai zinošām, bet arī redzošām acīm. Patiesībā rietumu civilizācija bija vienīgā, kas cilvēku stādīja augstāk par dabu, augstāk par dieviem. Pat kristietība, kas šķietami bremzēja šīs pašos pamatos ieliktās pašiznīcināšanās tieksmes, patiesībā cilvēkos radīja visatļautības apziņu. Nu eksperiments tuvojas beigām – cilvēks ir sapratis, ka patiesībā viņš ir bezspēcīgs un niecīgs pasaules priekšā, un vienīgais, ko viņš spēj – iznīcināt sevi. Un pasaulei tas ir vienalga – viss, kas notiksies, būs lietu dabiskā kārtība. Tieši šī apziņa būs jaunās civilizācijas pamatā, viss pārējais – tai pakārtots.


Mūsu civilizācija mirst. Iespējams, ka šī agonija turpināsies vēl ilgi un būs mokoša visai cilvēcei. Bet jaunā civilizācija dzimst tieši uz vecās trūdiem – dzimst dabiski un harmoniski. Nevajag tai palīdzēt, nevajag to mākslīgi kultivēt un kopt, nevajag tās vārdā rīkot revolūcijas, jo līdz šim mēs esam pierādījuši pilnīgu neprasmi veidot savu dzīvi labāku. Neviens mums nav devis tiesības iejaukties lietu dabiskajā kārtībā, tāpēc aizmirstiet uz visiem laikiem par pasaules izmainīšanu. Paraugieties uz vienīgo, kas jums patiesībā pieder – uz sevi. Varbūt jūs esat viens no retajiem laimīgajiem, kas dzīvo pilnīgā harmonijā ar savu pasaules modeli, bet, ja nu kaut kā pietrūkst, ja šī pasaule šķiet netaisna, nežēlīga, nepareiza, – lai nu paliek, labāk pamēģiniet izmainīt sevi. Pamēģiniet kaut uz mirkli nomest "augsto zināšanu" radīto savas visvarenības masku. Izejiet laukā skaidrā vasaras naktī kaut kur civilizācijas neskartā vietā, kur netraucē garāmbraucošu mašīnu rēkoņa un pilsētas gaismas, un paraugieties uz augšu. Paraugieties zvaigznēs. Ja jūs sevī jūtat kaut ko neikdienišķu, kaut ko vārdos neaprakstāmu, ja redzētais jums neizsauc tūlītējas asociācijas ar datoru lietotājiem pazīstamājām "Norton Commander" zvaigznītēm vai kaut ko tik pat prozaisku un nedzīvu, tad jums vēl ir izredzes, jūs vēl esat dzīvs un spējat ne tikai skatīties, bet pasauli arī redzēt.


Patiesībā tas arī ir galvenais, ko jums piedāvāju ar šeit apkopoto informāciju. Tieši piedāvāju, jo jūs varat atteikties – jums taču ir izvēles brīvība un nav pienākumu. Es jums piedāvāju nenoraidīt, bet brīnīties, nenoliegt, bet censties saskatīt kaut ko vairāk, nekā var vārdos pateikt, zinātniski izskaidrot un pamatot. Varbūt jūs esat kodolfiziķis, kas pasauli redz līdz pat mazākajai atoma daļiņai, un neviens jums neatņems šīs tiesības, taču pamēģiniet bez smīna paraudzīties uz astroloģiju, parapsiholoģiju, maģiju un daudzām citām mūsdienu cilvēkam nesaprotamām parādībām. Var jau būt, ka tās ir slimas, apreibušas apziņas radītas iedomas un vīzijas, kam nav nekādas materiālas izpausmes, bet vai jums, materiālisma aizstāvjiem, nav brīnums, ka matērija, vienkāršs atomu apkopojums, jo tieši tas jūsuprāt ir cilvēka smadzenes, ir spējīga radīt šādas vīzijas? Vai jums nav brīnums, ka jums tik labi pazīstamie atomi, savstarpēji mijiedarbojoties, spējīgi radīt kaut ko pavisam neiedomājamu un sarežģītu? Varbūt jūs esat dziļi reliģiozs cilvēks, kam pasaule ir Dieva radīts brīnums, bet vai arī jūs neesat aizmirsuši par to brīnīties? Varbūt arī jums derētu pabrīnīties par to, ka Dievs ir radījis šo pasaule tik harmonisku līdz pat vissīkākajai detaļai, un ka cilvēks tomēr ir spējis ieskatīties tik dziļos Dieva radītās pasaules noslēpumos? Brīnums ir demokrātisks, tas neliek jums atteikties ne no kā, neliek nekam pievērsties – tikai piedāvā. Patiesībā tas dara jūs bagātākus, jo brīnoties jūs ieraugāt daudz vairāk. Tikai brīnoties kodolfiziķis var ieraudzīt jaunus pavedienus atoma noslēpumos. Tikai brīnoties ticīgais var pilnībā apjaust Dieva varenību.


Zaudējot spēju brīnīties, mēs zaudēsim pēdējo, kas mums atlicis – izvēles brīvību. Pasaule bez brīnumiem ir mirusi pasaule, kurā viss jau ir zināms, viss paveikts, viss sasniegts.

Nenogaliniet savu pasauli! Brīnieties!

© Vitauts Stočka, 1997

 

Šis raksts ir atdzīvināts no vecajiem web arhīviem vēsturisku liecību saglabāšanai. Informatīvi izglītojošos nolūkos.

www.murds.lv 1997. gads

Related Posts

See All